2.Karīna Račko -"Es neesmu Tava" - attiecību peripētijas un pareizas vai nepareizas jūtas.

  

 Šoreiz diezgan novēloti pie manis nonāca šī Karīnas grāmata. Jā, ja visas iepriekšējās grāmatas es biju pirkusi apzināti un tiklīdz tās bija pieejamas Latvijas grāmatnīcās, tad šī grāmata pie manis nonāca tikai pateicoties draudzenei - kā dzimšanas dienas dāvana man. Šī grāmata vienkārši atnāca nesteidzīgi... Un es par to pat priecājos. 

Stāsts par Virdžīniju Leimani un Aleksu Neitu.

Jā,tas nu, nav noliedzams - Karīnai Račko ir tendence uz internacionāliem personvārdiem savu grāmatu varoņiem, taču man personīgi tas nemaz netraucē. Galu galā, daudzi vecāki izvēlas saviem jaundzimušajiem bērniem internacionālus vārdus - bieži vien tādus, kas nav atrodami mūsu - latviešu kalendārā.

Un katra grāmata jau patiesībā ir kā tāds rakstnieka bērns - tā tiek izauklēta no idejas līdz fiziski taustāmai grāmatai.

Patiešām, personvārdiem nav nekādas nozīmes. Svarīgākais jau ir stāsts.

Vai man tas patika? Jā un nē... Dažu labu brīdi man gribējās gandrīz vai sašutumā kliegt, ka hey -  šie jau ir ierasti scenāriji Karīnas grāmatās - bieži vien nelaimīgas vai ne līdz galam laimīgas sievietes un vīrieši, kuri tā vai citādi izmanto šīs dzīvē apjukušās un apmaldījušās sievietes. Šie vīrieši, lai gan varētu tikt uzskatīti par perfekcijām vizuālā tēla ziņā parasti ir paštaisni egoisti, kas parasti paliek zaudētājos, jo sievietes Karīnas grāmatās aiziet kā uzvarētājas.  

 Bet, no otras puses man "Es neesmu Tava" ļoti patika.

Kādēļ? 

Jo, kārtējo reizi tas nebija tikai pliks sekss. Autore prot un vienmēr ir pratusi izteikties tā, ka tas ir sekss, bet tas arīdzan nav sekss. 

Kādā ziņā? 

Jā, visās rakstnieces grāmatās ir sekss, daudz seksa un bieži vien tāda seksa par, kādu lasot un vēl jo vairāk piedzīvojot dzīvē, kādam vai kādai aiz kautrības vai sašutuma abas ausis novīstu. 

Tomēr, šajā grāmatā (tāpat kā iepriekšējos darbos) bija arī emocijas, jūtas un atbildes uz jautājumiem, kādus pieļauju bieži un daudzas sievietes (un ne tikai) ir uzdevušas vai kādreiz uzdos, kāda psihoterapeita kabinetā.

   1.) Kāpēc, ik pa laikam pielavās sajūta, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes no Venēras - tātad, no divām dažādām planētām jeb pasaulēm?

   2.) Kādēļ, kādreiz liekas, ka ar vienu cilvēku nepietiek? 

   3.) Cik liela nozīme mūsu tagadnē un nākotnē ir pagātnei?

   4.) Vai mazotnē piedzīvotās emocionālās un visādas citādas traumas patiešām mūs padara par tiem cilvēkiem, kādi esam? 

   5.) Vai bērnu dēļ ir vērts palikt kopā?

   6.) Cik liela nozīme ir seksam attiecībās? 

   7.) Kāpēc, nevajadzētu aizmirst kopt savas partnerattiecības un neuzskatīt otru cilvēku blakus par pašsaprotamu? 

Man lasot šo grāmatu izkristalizējās šādi jautājumi, bet, kādam tie būtu pavisam citi. Kāds man vispār varētu teikt, ka es gvelžu pilnīgas muļķības (pie tam, gramatiski nepareizi, nu tā, ka acis deg ārā) taču es teikšu no savas puses - es pilnībā saprotu, kāpēc Karīna Račko raksta un turpina rakstīt šāda veida grāmatas un, kāpēc tās vēl aizvien pērk. 

Kā jau teicu, autores darbi nav tikai seksuāla rakstura. Viņas darbi ir tāda kā terapija. Ja labi pameklētu autore savās grāmatās katram no mums uzplēš, kādu sen aizdzijušu rētu, liek uzdot sev eksistenciālus un nozīmīgus jautājumus kā arī palauzīt galvu par to, kāpēc gandrīz viss, kas saistīts ar savstarpējām attiecībām ir visai sarežģīts.. Protams, arī par to - vai ir tādas pareizas vai nepareizas jūtas - vai tas, ko cilvēks jūt ar sirdi vispār var būt nepareizs? 

Bet, protams, noteikti atradīsies daudzi, kuri sacīs, ka šī rakstniece, nu dien tikai par dzimumaktiem un orgāniem vien drukā, taču tā nav. 

Esmu izlasījusi visas Karīnas grāmatas un nevienā neesmu vīlusies. Galvenokārt, autore raksta par cilvēku vārīgajām vietām, par to, cik viegli ir pakļaut sevi kaut kādām emocionālām kataklizmām un kā to nepieļaut. Vai, kāpēc pieļaut un, ko no tā mēs varam mācīties. 

Tā teikt, katrs cilvēks konkrēto lasāmvielu sapratīs pa savam.  Kā, kādā no savām intervijām ir teikusi Ilona Balode -"No šim intervijām vispār ir maza jēga, jo cilvēks noklausīsies un tāpat visu sapratīs caur savu prizmu un pieredzi. "

Tāpat ar šo manu ierakstu - kāds izlasīs un nesapratīs, bet ar, kādu šis ļoti rezonēs. 

Katrā ziņā, es esmu ļoti pateicīga Karīnai par šo grāmatu, jo nojaust var, ka viņai šo uzrakstīt iespējams nenācās viegli ņemot vērā, kas norisinājās pašas rakstnieces dzīvē laika posmā, kad šī grāmata iznāca.