3. J.Vagnere - Vongezers. Vai mūsos ir kas spēcīgāks par izdzīvošanas instinktu?

   Grūti lasāma grāmata no vairākiem aspektiem. Grūti emocionāli, grūti sakopot domas pēc grāmatas aizvēršanas pie pēdējā teikuma, taču es mēģināšu. 

Pirmkārt, jau grūti tāpēc, ka grāmatas darbība lielā mērā norisinās Krievijā un tagad viss, kas saistās ar to zemi ir tāds... emocionāli grūts. 

Jā, iespējams un visdrīzāk es pati nebūtu izvēlējusies lasīt šo grāmatu, taču par, cik man to uzdāvināja...

Otrkārt, šajā darbā aprakstītās ainas, nu noteikti nebija cukursaldā sīrupā izmērcētas. Un, lai gan es arī pati reti, kad izvēlos tās skaistās un sīrupainās grāmatas - šajā bija kaut kas tāds...Pārlieku reāls, pārlieku tiešs un pārlieku, pārlieku.. 

Katrā ziņā, labi, ka es šo Vagneres darbu nelasīju tad, kad pie mums plosījās Covid pandēmija. Visdrīzāk, ja es to būtu lasījusi tad, tad mani varētu iespējams apciemot, kādā no Tvaika ielas slēgtajām nodaļām. 

Esmu es tāds cilvēks. 

Kad sākās karš Ukrainā man kļuva bail esot šeit Latvijā iziet uz balkona, jo es biju simts procenti pārliecināta, ka kaut kur uz pretējās mājas jumta noteikti sēž kāds ar automātu. Kad izsludināja Covid pandēmiju un es pati jau otro reizi izslimoju šo vīrusu, es biju tikpat pārliecināta, ka tas mani nogalinās. 

Tāpēc, es neapgalvošu, ka šī grāmata bija man veselīga. 

Bet, tajā pašā laikā es uz to vienkārši skatījos tā, ka mums paveicās. Bija pandēmija, bija komandantstunda, cilvēki, protams, mira un tas ir šausmīgi, taču mums paveicās. Un, ja Tu man nepiekrīti - izlasi šo grāmatu... 

Bija visādi citādi ierobežojumi, kas mums negāja pie sirds, taču tie visi patiešām šķiet sīkumi, kad iedziļinies Janas literārajā darbā. 

Es pat nevaru pateikt, ka man patika šī grāmata un es nevaru pateikt, ka man nepatika. Šī ir viena no tādām grāmatām, kas nav novērtējama skalā - patika vai nepatika. "Vongezers" vienkārši ir viena no tām grāmatām, kas tā vai citādi liek un ļauj novērtēt lietas, kas ir mums apkārt un, kas citos normālos dzīves apstākļos šķiet pašas par sevi saprotamas. 

Bet, labi... 

Par pašu darbu. 

Tātad, es nezinu kā citiem, kuri varbūt ir lasījuši, bet man šķita, ka viss stāsts ir tāds mazliet par daudz izstiepts un proporcionāli pats grāmatas noslēgums likās tāds aiz astes pievilkts klāt, sasteigts. 

Viegli jau teikt - kā es būtu darījusi, rakstījusi, taču man personīgi prasījās vismaz viena neliela nodaļiņa par to, kā tad viņi iedzīvojās pie Vongezera. 

Labi, viņi nonāca galamērķī, kas ir apsveicami, bet bija sals, aukstums, logā galu galā bija šķirba un iekšā pūta vējš, ēdiena krājumi bija tik, cik bija. Kā viņi pārlaida ziemu? Vai situācija uzlabojās? 

Nu, šie palika tie neatbildētie jautājumi. 

Bet, varbūt autorei šai grāmatai ir turpinājums? 

Ja godīgi, neesmu baigi pētījusi. Zinu, ka Janai ir vēl viena grāmata, taču vai tā ir saistīta ar šo jeb nē, to nu, gan es nezinu. 

Un pats galvenais, es nezinu vai gribu to uzzināt. 

Jā, skatoties no literārā darba viedokļa - prasījās kaut kāds paskaidrojums, bet no otras puses - varbūt ar puslīdz laimīgām beigām ir vieglāk sadzīvot.