6.L.M.Hanta Zivs kokā. Cilvēks ir kas vairāk par viņam piekarināto birku.

    Es šo grāmatu nolēmu izlasīt, lai labāk saprastu vienu cilvēku, taču gala beigās es labāk sapratu arī dzan pati sevi. Nē, man nav disleksijas un grāmatas es iemīlēju vēl tad, kad pati lasīt vēl nemācēju un man dažādas grāmatiņas priekšā lasīja mamma un tētis. Atceros kā arī klausījos pasakas mūzikas centrā, kas spēja atskaņot arī kasetes. 

Bet, ne par to ir stāsts. 

Lai gan man nu, jau ir 27 gadi es vēl aizvien atceros to mazo meitenīti, kas nedrošiem soļiem līdzās saviem klasesbiedriem un vidusskolas pēdējās klases skolēniem iegāja skolā. Iespējams, daudzi no Jums zina, ka man ir invaliditāte, kustību traucējumi - tieši tādēļ es Hantas darbā saskatīju pati sevi. Arī es tāpat kā Ellija dienu no dienas skolā jutos nedroši un nepārliecināti par sevi. Vēl vairāk - man šķita, ka visi citi ir labāki par mani, visiem citiem nekas nekaiš un visi citi ir normāli.

Arī Ellija grāmatā jutās tāpat. 

Un arī Ellijai gluži tāpat kā man skolā bija skolotājs jeb manā gadījumā tā bija skolotāja L, kura maksimāli centās, lai citi bērni mani pieņemtu. 

Tikai tad skolotājas mainījās un arī līdz ar to mainījās klasesbiedru attieksme pret mani. Es nesaku, iespējams, es pati nedarīju pietiekami, lai viņiem patiktu, taču ar šo es gribēju teikt, ka es pārāk labi zinu, kā ir dienu no dienas celties uz skolu, kad Tu tur negribi atrasties. 

Es ļoti labi zinu un saprotu, kas ir mobings - tikai, kad es gāju skolā to nesauca tik gudrā vārdā. Tā vienkārši bija apcelšana. 

Man arī bija dažas draudzenes, taču ar to viennozīmīgi nebija pietiekami, lai es klasē un skolā justos labi. Bet, es līdzīgi kā Alberts grāmatā "Zivs kokā" uzaudzēju sev labi biezu ādu un nu, šobrīd esmu tur, kur es esmu.

Ja šo gadījumā lasīs, kāds no maniem vecajiem klasesbiedriem es gribu pateikt - nepārprotiet, viss jau ir piedots. Mēs visi bijām bērni un nesapratām, ko darījām. Daļai no manas vecās klases tagad pašiem ir bērni un diezin vai viņi vēlētos, lai, kāds pret viņu bērniem izturētos tā, kā viņi izturējās skolas laikā. Laikam tieši tāpēc viss ir piedots, jo, kādā brīdī es sapratu, ka mums visiem bija nepieciešams izaugt, lai saprastu, ko var atļauties darīt un, ko ne. 

  Bet, tagad par pašu grāmatu... 

  Manuprāt, stāsts par Elliju jeb par pašu Lindu Maleliju Hantu būtu jāizlasa visiem skolas vecuma bērniem. Tā ir kā rokasgrāmata, kas palīdzēs saprast, ka pasaulē viss nav tikai balts vai melns - pareizs vai ne. Citiem vienkārši ir nepieciešama citādāka pieeja -kā sacīja skolotājs Danielss. 

Šodien man, kāda nepazīstama sieviete prasīja, ko es lasu. Nezinu, kāpēc, man bija kauns viņai pastāstīt,ko lasu un par ko tā grāmata ir, lai gan jau mirkli pēc tam mēs ļoti daudz runājām par grāmatām. 

Es vienkārši atbildēju kaut ko līdzīgu, ka lasu šo grāmatu tikai tāpēc, ka tā iegādāta. Nezinu, kāpēc tā pateicu. Iespējams, tajā brīdī pati vēl neaptvēru, cik liela vērtība ir šī "Zivs kokā". 

Bet, tagad varētu stāvēt ar lielu plakātu un kliegt -"Dodiet šo grāmatu lasīt! Iekļaujiet šo grāmatu obligātās literatūras sarakstos! Iepazīstiniet skolēnus ar to!" 

Jo, patiešām... šis stāsts jau patiesībā nav tikai par Elliju vien. Katrs no stāstā pieminētajiem skolēniem ir īpašs ar kaut ko savu, ir ar, kādu īpašu rakstura iezīmi. Un, skolotāji, ja Jūs šaubāties, ka iekļaut šo grāmatu obligātajā literatūrā būtu prāta darbs - izlasiet "Zivs kokā" un Jūs sapratīsiet, ka katrā klasē mobings diemžēl nav svešs, katrā klasē Jūs atradīsiet, kādu no šajā grāmatā pieminētajiem bērniem! Jā, viņus varbūt nesauks Ellija, Alberts, Olivers vai Šeja, taču viņi tur būs un gaidīs, kamēr Tu pieaugušais to ieraudzīsi!