7. J.P.Delanijs - Ideālā sieva. Viss, kas ir Tavs, reiz piederēja viņai...

    Šobrīd sēžu un domāju par to vai man patika šī grāmata vai nē. Šobrīd domāju vai gadījumā vienkārši neiztērēju daudz laika šo grāmatu izlasot. Vai es no tās kaut ko ieguvu? - Vairāk nē, nekā jā. Vai tā manī raisīja kaut kādas emocijas? - Jā,man bija žēl Ebijas dēlēna, neizsakāmi žēl, taču tas arī viss. Un šīs emocijas tikpat labi var norakstīt uz to, ka mani vienmēr dziļi aizskar grāmatas, kurās aprakstītas tādas vai citādas saslimšanas... Bet, savādāk.. nu, es nezinu. Patiešām. 

Pirmkārt, kādēļ vairāk sliecos uz to, ka man šī grāmata nepatika.... 

Jā, kā pirmo punktu varētu atzīmēt faktu, ka mani vispār ne visai uzrunā šādas grāmatas un nav pat svarīgs šo grāmatu saturs. Tās mani neuzrunā ne jau satura pēc, bet gan tāpēc, ka šķiet - bez tulkotāja neviens šīs grāmatas pirms publicēšanas nepārlasa. 

Viens ir tas, ka man, piemēram, šajā blogā vai Instagram ierakstos ir kļūdas, jo izņemot mani šos ierakstus pirms publicēšanas tiešām nepārlasa itin neviens. Es galu galā neesmu nedz profesionāle, nedz literāte un zinu, ka brīdī, kad pati patiešām nolemšu izdot savu darbu - pirms vispār sūtīt to prom uz izdevniecību iedošu to izlasīt vismaz vienam cilvēkam, kurš tad arī varēs pastāstīt par kļūdām, ko būs ieraudzījis. Bet, šeit... Runa jau ir par grāmatu, grāmatu, kas oriģinālvalodā kļuvusi par pasaules bestselleru - tā vismaz apgalvo grāmatas vāks un latviskotajā versijā (nezinu par oriģināldarbu) ir tik daudz neuzmanības kļūdu, ka vemt gribas. Pat man,kad ieliku pirmo ierakstu šeit tika norādīts uz to, ka pirms publicēšanas vajadzētu pārlasīt tekstu, kaut gan es varu derēt, ka bez tuvākajiem cilvēkiem šo blogu lasa, ja pāris cilvēki. Taču, šī ir grāmata, to lasa/lasīja un iespējams vēl lasīs ļoti daudzi. Atvainojos, bet man būtu kauns šādu grāmatu "izlikt" publiskai apskatei. 

Nu, bet par pašu sižetu. Sākumā man tas patika, jo runa bija par mākslīgo intelektu par, ko bieži runājam ar tēti. Līdz ar to apraksts par mākslīgā intelekta spējām un vēl vairāk par izgudrotāju spējām mani patiešām aizrāva un lika izbrīnā ieplest acis. 

Taču, tad es sapratu, ka manas smadzenes un domas nespēj izveidot loģisko ķēdi šīs grāmatas sižetam. Es vienkārši nespēju to izprast. Man pilnīgi prasījās, kādas atsauces grāmatas lejasdaļā par to, kurš notikums seko pēc kura un, kurš notikums ir loģisks ķēdes turpinājums. 

Un beigas... Nu, beigas vispār rupji izsakoties "izjāja" manas smadzenes. Es vispār vairs nespēju loģiski padomāt un pēdējās lappuses vienkārši izlasīju tāpēc, ka biju tikusi tik tālu. Jā, reizēm ir tādas lasāmvielas ar, ko es kā lasītājs nespēju izveidot saikni. Kas ir vairāk nogurdinošas nekā pozitīvā nozīmē nervu kutinošas. 

Es saprotu, ka tagad izklausos pēc nežēlīgas kritizētājas, kura pati nav nevienu grāmatu tā arī uzrakstījusi, taču, lai, nu tas paliek. Galu galā, mums visiem ir darbi, kas patīk un darbi, kas ne. "Ideālā sieva" man šķita paredzama vismaz tik tālu, cik spēju to vispār uztvert. Katrā ziņā, es visas grāmatas garumā izdarīju tādus pašus secinājumus kā Ebijas robotizētā versija pirms vispār biju tos izlasījusi lapaspusēs. 

Un neskatoties uz to, ka gan es, gan Ebija-robots daudzviet kļūdījāmies savos spriedumos - beigas mani nespēja aizraut un nespēja šokēt. Piedevām, tāpēc, ka man visa romāna garumā no visas sirds riebās Tima tēls. Es tā arī līdz galam nesapratu, kurš un, cik daudz tur bija iesaistīts, kurš bija robotizēts un, kurš dzīvs cilvēks, kāda loma bija pagātnes atstāstiem utt. Bet, ir arī tādas grāmatas, kurās Tu vari ieurbties katrā brīvā brīdī, analizēt visu, ko esi izlasījis, bet tik un tā aizverot grāmatu Tavas uzacis paliks izliektas jautājuma zīmes formā un ne tai pozitīvākajā nozīmē.