5. L.Kovaļova - Aizdomas. Vai bija svarīga skaistā fasāde, ja patiesībā mēs sākām sapūt?

   Es apjuku. 

   Es apjuku, jo domāju -"nevar būt, nevar būt, ka man nepatiks" pēc visām Leldes izlasītajām grāmatām. Jā, sākums mani patiešām neaizrāva, jo šķita, ka autore jau pašā sākumā atbild uz jautājumu, kurš nogalināja Adelīnu Meieri. 

  Bet, protams, man vajadzēja iedomāties, ka tā ir Lelde un, ka es kļūdos. :) Lai, nu kas, bet Lelde Kovaļova nekad un nekādos apstākļos neatklātu grāmatas patiesību pirmajās lapaspusēs. Un tad, kad es to aptvēru - "Aizdomas" mani pārņēma. Tās pārņēma mani savā varā. Tās burtiski apbūra un lika šķirt lapu pēc lapas, lai ātrāk uzzinātu, kas notika ar Adelīnu. 

  Es nevarēju apstāties. 

 Man vajadzēja zināt, kas notika pusnaktī, kāda neliela ciematiņa parkā. Man vajadzēja zināt, jo katram no grāmatas varoņiem kā allaž Leldes grāmatās bija savi noslēpumi - iemesli, kādēļ viņi būtu spējīgi uz slepkavību. 

  Taču patiesībā, šajā grāmatā bija divas slepkavības. Un viena nebija nozīmīgāka par otru. Abās šajās nāvēs viens bija upuris un, kādam citam dziļi un visaptveroši sāpēja zaudējums. 

  Es neteikšu, ka viena slepkavība izraisīja otru (kā man šķita, atzīšos), bet es sacīšu, ka mums katram un arī "Aizdomu" varoņiem dzīvē ir tādi fragmenti, kas mūs salauž, iznīcina vai padara stiprākus. Fragmenti, kas mūs padara par citiem. Fragmenti, ko nav iespējams vienkārši izsāpēt, fragmenti, kas liek ienīst sevi un citus un pasauli. Fragmenti, kas liek padoties, bet pirms tam - izstāstīt savu stāstu, kā to izdarīja Adelīna. 

 Jā, fasāde... 

 Teātris. 

  Vai mēs visi kaut kādā mērā dienu no dienas nespēlējam teātri, neslēpjamies aiz skaistas fasādes, kas palīdz mums noslēpt dziļākos noslēpumus? 

Bet, vai ir svarīga ārējā skaistā fasāde, ja no iekšas mēs sākām sapūt, arī uz šo jautājumu savā grāmatā atbild Lelde. 

Kā vienmēr profesionāli un tā, lai aizverot grāmatu būtu jānotrauš, kāda aizkustinājuma asara. 

Jā, kaut kā tā Lelde prot uzrakstīt, ka es vienmēr pēc viņas grāmatu izlasīšanas palieku mazliet uz pauzes. 

Piemēram, kad aizvēru "Aizdomas" es vienkārši turpināju lūkoties uz savu mīļo kaķu bērnu un priecāties par to, ka viņš man ir. Priecājos, ka mana pasaule nav tik samaitāta, kāda tā bija dažiem labiem grāmatas varoņiem. Un vienkārši priecājos par vakara mieru, kas ir man visapkārt šobrīd. 

    

Paldies Tev, Lelde! 

Paldies, par grāmatu, paldies, par emocijām un, paldies par īstumu, kādā Tu raksti necenšoties lietas padarīt skaistākas nekā tās ir. 

P.S. Es domāju par to vai grāmatā aprakstītās personas patiešām sāka sapūt... Drīzāk tie beidza pūt, pūšanas process noslēdzās, manuprāt. Brīdī, kad viņi ieskatījās acīs paši sev.