4. M.Sabolo - Samera. Mēs nezinām, kāpēc ļaudis rīkojas tā, kā rīkojas.

Kādā vasaras dienā, drīz pēc savas deviņpadsmitās dzimšanas dienas, pazūd Samera. 

Cilvēki arī pie mums pazūd katru dienu un tas ir šausmīgi, šaušalīgi. Citi aiziet paši - izvēlas aiziet, paklaiņot un kā saka mans tētis - "nu, tiem vienkārši pavasaris galvā" un tad ir tie citi, otri ar kuriem kaut kas notiek, kuri nekad mūžā neizvēlētos atstāt savu ģimeni un līdzšinējo dzīvi, bet kāds cits izdara šo izvēli viņu vietā - šos cilvēkus visbiežāk pēc ilgāka vai ne tik ilga laika atrod, bet diemžēl bez dzīvības pazīmēm. 

Pie, kuras grupas pieder Samera? 

Man visas grāmatas garumā līdz vienam brīdim šķita, ka zinu, kā simts procenti zinu, kā atrisināsies grāmata, taču ne nieka. Man nebija taisnība. Taču, ne jau tas mani kaitināja šajā grāmatā...

.... Kaitinošākais bija pavisam kas cits. 

Lasu, lasu, šķiru lapaspuses, sekoju līdzi Sameras brāļa Benžamēna emocijām saistībā ar pazudušo mīļo māsu, lasu, gaidu, kad autore būs nolēmusi sniegt atbildi par to, kas tad īsti notika ar jauno sievieti/meiteni.. un te pēkšņi viss tiek atklāts vienā teikumā. VIENĀ! Un tik pēkšņi itkā man būtu iesists pa galvu ar āmuru - un ne tajā pozitīvākajā ziņā. 

Jā, citreiz ir grāmatas, kurās atrisinājums atnāk pēkšņi, taču ir tā sajūta, ka Tu tiec sagatavots tam, ka drīz būs atrisinājums, taču te BAMS - un mēs zinām, kas notika ar Sameru. Tieši tik vienkārši. Un tas mani tik ļoti nokaitināja. 

Samera pazuda tik mīklaini un es gaidīju arī tikpat mīklainu atrisinājumu. Kā, lai paskaidro? Nu, tas ir apmēram tāpat kā ēst kādu bulciņu ar supergardu pildījumu vai picu - lai tiktu pie visgaršīgākās daļas ir jānokož sākumā picas garoziņa vai bulciņas mīkla un tikai pēc tam Tu tiec pie kārotā pildījuma, taču šajā M.Sabolo grāmatā man uzreiz tika pasniegts pildījums. Pie tam, tādā daudzumā, ka es to nevis izbaudīju, bet gan aiz pārēšanās apvēmos. Nu, apmēram tā.

Man būtu ļoti patikusi šī grāmata - patiešām, ja vien autore intrigu būtu saglabājusi kaut mazliet ilgāk. Man būtu patikusi grāmata, jo, manuprāt, arī šajā stāstā par Sameru tiek pārcilātas ļoti svarīgas tēmas par, ko vecākiem būtu jārunā ar saviem bērniem (kad tie sasnieguši noteiktu vecumu, protams) un par, ko bērniem būtu jārunā ar saviem vecākiem metot kaunu pie malas, jo tēmas, ko aizķērusi Sabolo ir patiešām ļoti, ļoti svarīgas. Jā, tās ir smagas, jā tās ir tādas par kurām metīsim krustus un teiksim - Ar maniem bērniem vai ar mani, taču nekas tāds nenotiks -, bet būsim reāli, ka nekad nevaram zināt. 

Pilnīgi mierīgi mēs varam būt tikpat akli kā Benžamēns un neredzēt to, kas notiek deguna galā jeb varam izlikties, ka to neredzam, taču... Tas jau neko neatrisinās. 

Tagad šādi rakstot iedomājos, ka varbūt vienkārši neesmu īstā mērķauditorija šai grāmatai un tāpēc man tā šķiet... tāda...nu, ne līdz galam. 

Iespējams, ja man būtu mazāk gadu un šī būtu pirmā psiholoģiski smagā grāmata, ko es būtu izlasījusi manas emocijas būtu citādas. Un iespējams, visdrīzāk tādiem mazliet jaunākiem cilvēkbērniem dziļāk nemaz grāmatā aprakstītajās tēmās iet nav nepieciešams. Galu galā, nevajag jau bērniem izraisīt, kādu psiholoģisku traumu, bet gan vienkārši mācīt meklēt palīdzību nevis palīdzības vietā - ņemt un bēgt prom. Jo, patiesība jau ir tāda, ka no sevis jau neaizbēgt... 

Uz grāmatas vāka rakstīts, ka šis ir romantiskākais Monikas literārais veikums. Hmm... īsti nezinu, kurš devis šādu vērtējumu... Par romantiku nu dien, nezinu, bet.. par traģēdiju - pie tam, veselas ģimenes ietvaros gan.