1. Ilona Balode un viņas ielu muzikantu piezīmes.

    Laikam jau tieši Ilonas grāmatas dēļ jeb pateicoties tai es nolēmu, ka jācep augšā ir blogs. Jau otro gadu rakstu Instagram atsauksmes par izlasītajām grāmatām @sereena_tasteofbooks , taču šovakar, kad pēc Ielu muzikantu piezīmju izlasīšanas aptvēru, ka man jāuzraksta atsauksme, taču to nav iespējams izdarīt ierobežotajās rakstzīmēs. Galu galā, tas ir pusotru tūkstoti lapaspušu garš literārais darbs - nav reāli ietērpt visas emocijas un sajūtas īsā tekstā, ko pieprasa Instagram. 

Ieraudzīju, ka iznāca grāmata. 

Zināju, ka to izlasīšu. 

Un tieši tad man pazīstama sieviete pateica -"Varu iedot izlasīt, gribi?" 

Protams, ka gribu! 

Ar visu savu sirdi un dvēseli gribu... 

Taču, tagad man būs jāpērk jauna grāmata viņai, jo Ielu muzikantu piezīmes vadāju visur sev līdzi, stūķēju šaurās somās un principā jebkur,lai tikai varētu to paņemt līdzi. Un ne tikai tāpēc, ka man šķita - citādi šo grāmatu lasīšu visu atlikušo gadu. 

Patiesībā, lasīju šo grāmatu pusotru mēnesi - itkā daudz, bet tajā pašā laikā maz priekš tāda apjoma darba - darba, kas lasīšanas gaitā prasīja lielu emocionālu kapacitāti un spēku. 

Tāpat kā autorei vajadzēja vēl lielāku emocionālu spēku un kapacitāti šo grāmatu uzrakstīt. Vēl jo vairāk tāpēc, man nav ne nojausmas kā cilvēkiem ceļas pirksti klabināt klaviatūru, lai uzrakstītu, ko sliktu par šo grāmatu. 

Jā, tīri teorētiski varbūt būtu, kur piesieties, tīri teorētiski, kādam varētu nepatikt veids kādā sarakstītas Ielu muzikantu piezīmes un, ka tajās daudz rakstīts par to, ko "normālā" sabiedrības daļa varētu uzskatīt par pasaules dziļāko pagrimumu. Kāda tantīte, ja lasītu šo grāmatu noteikti simtu vienu reizi pārmestu krustu, jo, taču - kā tā var. Bet, manuprāt, šis ir tas gadījums, kad pat, ja nepatīk - vienkārši noliec grāmatu plauktā, pārdod to, kādam cilvēkam, kurš par to būs stāvā sajūsmā un iegūs priekš sevis kaut ko vērtīgu... Nevis stāsti visai pasaulei, cik riebīgi atklāta ir šī grāmata un kā Tev tā riebjas. 

Diemžēl, pa šo laiku esmu izlasījusi arī daudzas negatīvas atsauksmes par šo grāmatu un komentārus, kas ir vēl vairāk indes pārpilni (kā jau daždien Latvijā, kas ir pilna ar interneta troļļiem) un es goda vārds nespēju izprast kā var uzrakstīt kaut ko līdz mielēm ļaunu par grāmatu, kurā autore ir izlikusi sevi P i l n ī b ā. 

Jā, ikviens autors radot literāro darbu izliek sevi, taču Ielu muzikantu piezīmes ir līdz kaulam atkailināts darbs - tur aprakstīts gan skaistais, gan neglītais. Un tas, kas ir skaists ir patiešām skaists, bet tas, kas ir neglīts ir neglīts līdz neglītuma augstākajai pakāpei. Ilona nav centusies neglīto parādīt caur puķēm, lai tikai tas izskatītos mazāk neglīts. Tā teikt, ja runa ir par kakām un vēdera izeju, tad runa arī ir par kakām un vēdera izeju. 

Es vispār apbrīnoju Ilonu par viņas drosmi šajā valstī, kas lieluma ziņā atgādina varžu dīķi uzrakstīt TIK atklātu darbu. Apbrīnoju viņu par spēku gan rakstot šo grāmatu, gan dzīvē. Un kaut kādā maģiskā veidā Ilonas spēks caur Ielu muzikantu piezīmju lapaspusēm kaut kā iegūla arī manī pašā. 

Tie, kuri pazīst mani zina, ka man ir visai nopietnas problēmas ar mentālo veselību - nu, principā tā, ka es viena pati gandrīz nekur nespēju tikt, tomēr kopš sāku lasīt šo grāmatu, kas izmēra un smaguma ziņā drīzāk atgādina pamatīgu ķieģeli - es sajutu sevī liekas pat pārcilvēcisku spēku. Un šis spēks manī ielika pamazām - nu, tā, kā piepildās vanna, ja no krāna pa pilītei vien pil ūdens, bet tad vienā brīdī šis spēka avots piepildījās tik strauji, ka pat nepamaniju, kurā brīdī tas notika. 

Jebkurā gadījumā, kad man līdzās bija IMP šķita, ka varu VISU. 

Tādēļ, esmu ļoti pateicīga Ilonai par šo pieredzi. 

Esmu pateicīga, par iespēju ielūkoties viņas un Ūdrīša dzīvē, kas nevienu brīdi nav bijusi cukursalda kā sīrups un arī šobrīd tāda tā noteikti nav. Jūtos pateicīga par iespēju ielūkoties abu savdabīgākajā, bet tomēr mīlestībā - tik dziļā un īpašā uz kādu mūsdienu sajātajā (es atvainojos) pasaulē reti, kurš būtu spējīgs. 

Jā, daudzi uzskata, ka tas, ko dara Ūdrīša sieva ir uzupurēšanās, atteikšanās pašai no savas dzīves un arī pati Ilona to savā grāmatā ik pa laikam piemin, bet visa pamatā tur tomēr ir mīlestība. Dziļa, visaptveroša, smeldzīga, bet skaista un īpaša mīlestība. Vismaz, manuprāt. 

Un ak vai,

Jā, Ielu muzikantu piezīmes nav nekāds atturībnieku romāns - tajā pietiekoši daudz ir aprakstīts gan alkohols, gan vieglākas un smagākas narkotikas, taču personīgi man šis aspekts ne mazākajā mērā netraucēja. Es vienkārši lasīju un bezmaz meditēju, atrados tādā kā transā starp grāmatas lappusēm, lasīju - ik pa laikam gāju smēķēt tad atkal lasīju un atkal kaut kur "aizpeldēju" (nē, es nelietoju apreibinošas vielas) un aizmirsu par visu sev apkārt,es ceļoju kopā ar šo savdabīgo, bet tieši savā savdabībā īpašo pāri. Lasīju un iztēlojos kā būtu būt Tur - vietās, ko aprakstījusi Ilona. 

Vienu brīdi man šķita, ka esmu visās tajās piepīpētajās virtuvēs, visās tajās svešzemju ielās starp eikaliptiem un palmām, pludmalēs un piemēram, Riteņu darbnīcā. 

Es nezinu vai visi šie cilvēki ir devuši savu piekrišanu tam, ka viņus piemin grāmatā, bet manuprāt, bez visiem šiem cilvēkiem, dzīvniekiem un citiem brīnumiem šī grāmata nebūtu TĀDA - tik īpaša. Tā ir viena no tām grāmatām, kas izrauj sirdi burtiski no krūtīm un tad vienā brīdī to atkal ieliek atpakaļ. Tikai šoreiz, pēc manām domām, sirds, ko lasītājs dabūn atpakaļ pēc šīs grāmatas beigu vāka aizvēršanas vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bijusi. 

Lielākā pateicība par to, ka pateicoties IMP bija iespēja pabūt vietās, kurās visdrīzāk savā mūžā nekad nebūšu. Un pat, ja būšu - tad noteikti būšu tipiskais tūrists, tas, kurš turpina iemītos tūristu maršrutus, bet Ūdris un Balode ceļoja citādi - pavisam citādi. 

Labi, es beigšu te murgot. 

Jūs jau sapratāt desmitkārtīgi, ka man bezgalīgi patika šī grāmata. Pēdējais, ko vēlos pateikt (varbūt tas ir lieki, bet, nu...) man Ielu muzikantu piezīmes asociējas ar R.A.P dziesmu "Nekas vairs nav tā" nu, vai otrādāk - dziesma asociējas ar šo grāmatu. 

Katrā ziņā, cerība man, protams, ir maza, bet varbūt kādreiz Ilona uzrakstīs vēl, kādu grāmatu, kas mani atkal aizskars tikpat ļoti. Taču, kamēr tas nav noticis kaut kad drīz ķeršos klāt "Rīga-Pekina". Jā, es pati saprotu, ka tas ir mazliet vairāk kā mazliet ačgārni - no sākuma izlasīt autores otro grāmatu un pēc tam, kaut kad pirmo. Bet, tāda, nu es esmu.